Ieskats vēsturē 

 

Šajā rakstu sērijā atcerēsimies trīs ievērojamas personības, kuru ietekme un idejas sekmēja Jūrmalas brīvdabas muzeja izveidi. Tieši Ilgoņa Bumbura vadības laikā veidojās pirmie aizmetņi kolhoza muzejam dibināšanai, tāpēc šis raksts veltīts ilggadējam zvejnieku kolhoza “Uzvara” vadītājam.

 

Ilgonis Bumburs dzimis 1933. gada 17. jūnijā Zelmas Šarlotes Elizabetes Bumbures un Ādolfa Bumbura ģimenē, kurā auga vecākais brālis Aleksandrs Bumburs.

 

Jau no mazām dienām Ilgonis Bumburs gājis līdzi tēvam jūrā un pārzinājis arodu tik labi, ka 14 gadu vecumā uzsāka savas darba gaitas kā Asaru brigādes zvejnieka māceklis, vēlāk pierādījis sevi darbā kļuva par Lielupes zvejas brigādes vadītāju, bet kopš 1960. gada zvejnieku kolhoza “Uzvaras” priekšsēdētāju.

 

Zvejnieka un uzņēmēja talantu Ilgonim Bumburam nodeva viņa tēvs Ādolfs Bumburs, kurš bija zvejnieks un viens no pirmajiem, kas 1947. gadā 18. jūlijā lika pamatu zvejnieku kolhozam “Uzvara”.

 

1960. gadā ievēlot Ilgoni Bumburu par valdes priekšsēdētāju zvejnieku kolhozā “Uzvara” neviens nemācēja pateikt vai viņš spēs veiksmīgi vadīt uzņēmumu, bet viņš spēja un ļoti prasmīgi to darīja līdz pēdējam brīdim. Prasmīgs zvejnieks, čakls un nenogurdināms darbā, godīgs attiecībās pret cilvēkiem – īpašības, kas ļāva būt izcilam vadītājam. Kopš 20.gs. 60.gadiem zvejnieku kolhozam “Uzvara” bija raksturīga dinamiska attīstība, par kuru varēja pateikties Ilgonim Bumburam.

 

Ilgonis Bumburs visu darījis pēc tīrākās sirdsapziņas – bijis godīgs pret sevi un saviem darbiniekiem, smagi strādājis un tikai ar darbu sasniedza neredzētas virsotnes.

 

Padomju laikos vadot zvejnieku kolhozu “Uzvara” Ilgonis Bumburs ieguva dažādus augstus apbalvojumus par ieguldījumu tautsaimniecībā, bet ievērojamākais bija Ļeņina ordenis un zelta medaļa “Sirpis un āmurs”. Viņa darbs un degsme tika novērtēta arī Latvijas brīvvalsts laikā, 1997.gadā Ilgonim Bumburam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, ko pasniedza Latvijas valsts prezidents Guntis Ulmanis

 

Vērtīga atziņa

 

Ilgonis Bumburs – “Primārais nav tā bagātība, ko daudzi šodien cenšas saraust. Mana bagātība ir tā, ka cilvēki man uzticas, ka man ir laba ģimene, bagātība ir tā, ka es varu progresīvi strādāt un redzēt sava darba augļus. Mantiskās vērtības cilvēku moka, gribas vēl un vēl, vairāk un vairāk… Es naktīs varu mierīgi gulēt, mani līdzcilvēki redz tikai to, ko viņi redz, nekas man nav pielipis. Man ir labi, ja citiem ir labi. Tas iekšējās morāles kodekss ir tāds, ka man … nevajag”
(Teksts no I. Bumbura mazmazmeitas Viktorijas Vavilovas projekta darba)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vairāk rakstu iespējams lasīt Jūrmalas brīvdabas muzeja Facebook.com lapā https://www.facebook.com/jbmuzejs/

 

 

 

Zvejnieku kolhozs “Uzvara” bija pazīstams arī ar savu zivju produkciju. Kā izskatījās darba ikdiena zivju apstrādes cehā - to šodien noskaidrosim.

 

Liela nozīme zvejnieku kolhoza “Uzvara” attīstībā bija 1962. gadā uzsāktā zivju apstrādes ceha celtniecība. Nozveja 60. gados bija ļoti augsta un nereti uzņēmumi, kas zivis pārstrādāja nespēja lomus pieņemt noslodzes dēļ. Ceha celtniecība deva papildus darba vietas zvejnieku sievām un papildus ienākumus kolhoza kasē.

 

70. gados gan Baltijas jūras , gan daudzos Atlantijas okeāna zvejas rajonos zivju krājumi sāka sarukt. Sākās stingrāki ierobežojumi nozvejas limitam. Zvejnieku kolhoza “Uzvara” vadība saprata, ka zivju ieguvi nav iespējams palielināt, bet tās nav beigas saimnieciskajai darbībai.

 

Tika meklētas un atrastas jaunas iespējas – nolēma gādāt, lai visas jūrā iegūtās zivis tiktu pārstrādātas vērtīgā produkcijā un nekas neietu zudumā. Zvejnieku kolhozam “Uzvara” bija jau uzkrāta pieredze zivju produkcijas ražošanā gan krastā, gan uz apstrādes kuģiem jūrā. Tika nolemts šo pieredzi pilnveidot, lai lielāko daļu loma patērētājiem varētu nogādāt pārstrādātā veidā.

 

1980. gadā kolhozā iekārtoja eksperimentālo konservu ražošanas cehu. Vairāki desmiti strādnieču apguva šprotu un citu konservu gatavošanas iemaņas, bet speciālisti pilnveidoja tehnoloģiju.

 

1982. gada vasarā ekspluatācijā tika nodota jaunā zivju apstrādes kompleksa pirmā kārta un kolhozs varēja uzsākt darbu. Cehā strādāja vairāki simtu cilvēku un tas nemitīgi tika pilnveidots, lai produkcija būtu augstākās kvalitātes.

 

Sākumā bija paredzēts ražot piecu veidu konservus, bet ar laiku sortiments pieauga līdz vairākiem desmitiem veidu. Cehā saražotā produkcija zvejnieku kolhozam “Uzvara” nesa jaunus panākumus un izaugsmi.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vairāk rakstu iespējams lasīt Jūrmalas brīvdabas muzeja Facebook.com lapā https://www.facebook.com/jbmuzejs/

 

 

Šodien ielūkosimies zvejnieku kolhoza “Uzvara” darba ikdienā - jūra, zveja, kuģi.

 

Jūra mīl stiprus ļaudis. Tā ir gadu desmitos un simtos sūrā darbā radusies atziņa, par kuras patiesumu pārliecinājies ikviens, kas savu dzīvi saistījis ar jūru. Spēks, drosme un izturība ir īpašības, kas nepieciešamas zvejniekiem - zvejnieku kolhoza “Uzvara” vīri noteikti tādi bija.

 

Rīgas Jūrmalas zvejnieku arteļa (kopš 1949.gada oktobra – zvejnieku kolhozs “Uzvara”) ceļa sākums nebija viegls. Pirmajā gadā vīri gāja jūrā ar pussatrunējušām laivām un zvejoja ar tīkliem, kuri šūti no veca linuma skrandām. Tikai ar neatlaidīgu darbu, soli pa solim tehniskā bāze tika uzlabota. Pašu spēkiem tika uzbūvētas pirmās laivas, iegādāti motori un zvejas rīki – tīkli, velkamie vadi, 1949.gadā parādījās pirmie stāvvadi. Līdz ar labākas tehnikas un zvejas rīku ieguvi darbs ar laiku kļuva vieglāks, strādāt bija patīkamāk, un arī nozveja palielinājās.

 

1950. gadā kolhoza “Uzvara” rīcībā nonāk pirmie mazie zvejas traleri(saukti arī par kociniekiem, embuškām), tiem laikiem tie bija moderni un zvejnieki varēja atstāt piekrastes ūdeņus. Pavērās iespējas zvejot tālākajos Baltijas jūras rajonos. Modernā zvejas tehnika prasīja arī jaunas zināšanas un skolas solos nācās sēsties dažādu vecumu vīriem , jo bija vajadzīgi kvalificēti kuģu vadītāji, mehāniķi, traļmeistari. Drīz ar mazajiem koka zvejas kuģiem Baltijas jūras atklātajos ūdeņos nebija ko darīt, tāpēc tika gādāti jauni zvejas traleri ar tērauda korpusiem, spēcīgākiem dzinējiem, labāku navigācijas aparatūru.

 

Pagāja vēl daži gadi un “Uzvaras” zvejnieki saņēma vidējos zvejas tralerus, kas bija piemēroti darbam okeānā. Zvejnieku kolhoza “Uzvara” kuģi devās zvejā uz Atlantijas okeānu, Ziemeļu un Barenca jūru. 1969.gadā “Uzvara” pirmais no Latvijas zvejnieku kolhoziem sāk iegādāties zivju apstrādes kuģus, lai pieņemtu un apstrādātu lomu tieši zvejas rajonā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vairāk rakstu iespējams lasīt Jūrmalas brīvdabas muzeja Facebook.com lapā https://www.facebook.com/jbmuzejs/

 

 

Uzvara 

Kamēr, Jūrmalas brīvdabas muzejs  apmeklētājiem ir slēgtas piedāvājam jums katru nedēļu sekot līdzi dažādām rakstu sērijām. Šodien ielūkosimies zvejniecības kolhoza “Uzvara” vēstures lapās.

 

Pirmais un Otrais pasaules karš smagi skāra zvejniekciemu dzīvi. Grūtajos pēckara gados zvejniekiem viss bija jāsāk no jauna. Zvejnieki katrs atsevišķi neko prātīgu jūrā nevarēja paveikt, bet saliekot inventāru kopā darbi veicās vieglāk. Zvejnieki sāka arvien biežāk runāt par apvienošanos kolektīvās saimniecībās.

Tā arī 1947. gada 18. jūlijā Mellužos nodibināja Rīgas Jūrmalas zvejnieku arteli (kopš 1949.gada oktobra - zvejnieku kolhozs „Uzvara”).

 

Katrs sākums ir grūts. Jaunizveidotā arteļa biedriem nebija pieredzes, trūka laivu, motoru un zvejas rīku. Tomēr zvejnieki bija  neatlaidīgi un  pāris mēnešu laikā sasniedza augstus nozvejas rādītājus.  Tas ļāva iegādāties jaunas laivas un kravas auto, uzsākt celtniecību degvielas noliktavai un vēlāk remontdarbnīcai.

 

1950. gadā zvejniecības kolhoza “Uzvara” vīri sāka zvejot ar stāvvadiem un vest krastā agrāk neredzētus lomus. Tajā pašā gadā tika saņemti pirmie mazie zvejas traleri, tādejādi radās iespēja gūt lomus tālākos Rīgas jūras līča rajonos. Vēl pēc pāris gadiem kolhozs saņēma pirmos vidēja izmēra tralerus, kas bija piemēroti darbam okeānā. Strauji auga nozveja un ienākumi.

 

1960. gadā notika zvejniecības kolhoza “Uzvara” vadības maiņa un par tās priekšsēdētāju izraudzījās Ilgoni Bumburu. Uzsākot darbu Ilgonim Bumburam bija jāatrisina daudz saimniecībā pieļautu kļūdu un problēmu, ko viņš sekmīgi arī paveica.

 

Neilgi pēc Ilgoņa Bumbura stāšanās amatā tika lemts par savas zvejas ostas celtniecību Lielupes grīvā. Pēc neilga laika Lielupes krastā sāka iezīmēties vēl citu jaunbūvju apveidi – zvejas rīku darbnīca, remontdarbnīca, garāžas un noliktavas. Risks pastāvēja šādi tērējot līdzekļus, bet tas atmaksājās un nozveja atkal palielinājās.

 

1962. gadā zvejniecības  kolhoz “Uzvara” nolemj celt zivju apstrādes cehu. Papildus darba vietas zvejnieku sievām, papildus ienākumi kolhoza kasē.

 

70. gadu sākumā kolhozs bija stabili nostājies uz kājām un vienmēr tika minēts kā viens no labākajiem savā nozarē.

 

80. gados zvejniecības kolhozs “Uzvara” nolemj jau iegūto pieredzi zivju apstrādē pilnveidot un attīstīt. Sāk būvēt lielo zivju apstrādes kompleksu, kas 1982. gadā tika nodots ekspluatācijā. Jaunai cehs  kolhozam nesa neredzēti augstus ienākumus un sniedza patstāvīgu darbu vairākiem simtiem cilvēku.

 

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas zvejniecības kolhozs “Uzvara”, kļūst par A/S “Jūraslīcis”. Savu darbību A/S “Jūraslīcis” pārtrauc 2002. gadā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

gallery/pl 1168
gallery/pm 1759-1
gallery/pm 1970
gallery/pl 1112
gallery/93849612_2629275760686191_305889112714379264_n
gallery/93863409_2629275467352887_8942949361491378176_n
gallery/93910186_2629275727352861_382512089484230656_n
gallery/94097014_2629275294019571_3465129788497199104_n
gallery/94022385_2631164063830694_4859284157123002368_n
gallery/94717592_2631164370497330_2331011788151193600_n
gallery/94220724_2631163943830706_5548108168787132416_n
gallery/94881841_2631163890497378_3416532005909692416_n
gallery/8
gallery/5